Mana medicīniskā izglītība sākās tālajā padomju laikā, kad pēc vidusskolas iestājos un mācījos Rīgas 2.medicīnas skolā.
Šī medicīnas skola kādreiz atradās Pārdaugavā, Paula Stradiņa slimnīcas teritorijā (tagad šajā vietā jau tapuši moderni slimnīcas jaunie korpusi).
Paralēli mācībām es iestājos darbā slimnīcā. Tie bija mani pirmie iepazīšanās soļi ar medicīnas jomas iekšējo kārtību un situāciju.
Pēc obligātā dienesta Padomju armijā iestājos Rīgas Medicīnas Institūta Ārstniecības fakultātē, ko sekmīgi absolvēju, iegūstot ārsta diplomu. (Tagad šī augstskola pārdēvēta par Rīgas Stradiņa Universitāti).
Mācības medicīnas skolā un medicīnas augstskolā, un darbs dažādās Rīgas slimnīcās man deva sistēmisku priekšstatu par cilvēku no dažādiem skatupunktiem. Tas arī deva atziņu par seksualitātes un agresivitātes nozīmīgo vietu indivīda un sabiedrības dzīvē.
Slimnīcas iekšējās dzīves vērojums man atklāja seksualitātes motivējošās un ietekmējošās lomas cilvēka dzīves dažādos posmos, īpaši brīžos, kad jādomā par izeju no krīzes situācijām.
Slimnīcu kaut kādā mērā var uzskatīt par sabiedrības mikromodeli, kurā mēs koncentrētā un saasinātā formā varam ieraudzīt to, kas ar mums patiesībā notiek.