Piecus gadus strādāju Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrā (šāda iestāde Latvijā kādreiz pastāvēja).
Kriminoloģija ir starpdisciplināra zinātnes nozare, kas pēta noziedzīgu uzvedību, tās cēloņus un izstrādā priekšlikumus un metodes tās novēršanai gan indivīda, gan sabiedrības līmenī. Kriminoloģija izmanto socioloģijā, psiholoģijā, medicīnā, antropoloģijā un tiesību zinātnē izmantotās pētījumu metodes. Kriminoloģiju nevajadzētu jaukt ar kriminālistiku, kas tiek izmantota noziegumu atklāšanā.
Mans pētnieciskais darbs Kriminoloģisko pētījumu centrā lielā mērā bija saistīts arī ar seksoloģijas jomas problēmām – seksuālās un cita veida vardarbības novēršana pret bērniem un sievietēm, prostitūcijas izplatības mazināšana, reliģisko organizāciju radītie apdraudējumi, bērnu drošība, sieviešu drošība u.c.
Katru gadu Kriminoloģisko pētījumu centrs sagatavoja un Latvijas valsts institūcijām nosūtīja Kriminoloģijas biļetenus par aptuveni desmit tematiem. Katra biļetena sagatavošana ietvēra kriminoloģiskās problēmas formulēšanu, pētījuma plānošanu, ārvalstu literatūras izpēti un tulkošanu, Latvijas tieslietu dokumentu izpēti, dažādu mērķa grupu intervēšanu un anektēšanu par noteikto tematu, biļetena teksta sagatavošanu, kā arī kriminoloģijas semināru organizēšanu un lekciju sagatavošanu un nolasīšanu par pētījuma rezultātiem.
Tajā laikā Saeima intensīvi strādāja pie Bērnu tiesību likuma izveides, jauna Krimināllikuma u.c. normatīvo aktu sagatavošanas noziedzības novēršanas jomā. Kriminoloģisko pētījumu centram bija jāsagatavo un jāprezentē šo normatīvo aktu projekti Saeimas deputātu grupām. Mani uzaicināja strādāt Saeimā par konsultantu par minētajiem jautājumiem.
Minētajos procesos piedalījos kā pētnieks kriminologs, un tas man deva unikālu un daudzveidīgu pieredzi kā ierobežotā laikā apstrādāt un analizēt liela apjoma sarežģītu informācijas, kā arī daudzpusīgas zināšanas par sabiedrības un indivīda slēptiem dzīves aspektiem, noziedzību, vardarbību, tās cēloņiem un novēršanu.
Interesanti bija tas, ka ārvalstu kriminoloģijas literatūrā kā būtiskākais fiziskās vardarbības cēlonis tika minēts – neatrisinātas seksualitātes jomas problēmas indivīda dzīvē.
Kā jebkuru pētniecībā iesaistīto cilvēku interesē identificēto problēmu atrisināšana noteiktā jomā, arī mani interesēja atbilde uz jautājumu: “Kā es varu mazināt dažāda veida vardarbību un citas negācijas Latvijā?”.
Deviņdesmito gadu vidū esmu piedalījies mūsdienu Latvijas seksoloģijas attīstības procesos – Valsts Ģimenes centrs sāka organizēt profesionālās tālākizglītības kursus ārstiem, kuri vēlējās iegūt ārsta seksopatologa kvalifikāciju, un es tiku uzaicināts šai auditorijai vadīt seminārus par dažādiem seksualitātes tematiem.
Šo piecu gadu intensīva darbība – pētniecība, informatīvo biļetenu sagatavošana, lekciju lasīšana ārstiem, likumprojektu sagatavošana deputātiem, man deva ļoti daudz zināšanu un prasmju arī seksoloģijas jomā. Domāju, ka šo zināšanu un prasmju vērtība manā konsultatīvajā darbā ir nozīmīga.